Kā pārvarēt radošo bloku

Ir dienas, kad tu piecelies, paskaties uz savām otām, paletēm un audekliem un vienkārši… neko nejūti. Tā tukšuma sajūta saspiež krūtis, it kā viss, ko kādreiz biji radījis, būtu bijis tikai nejaušība. Es zinu šo sajūtu pārāk labi.

Daudzi domā, ka radošais bloks nozīmē – “nav ideju”. Patiesībā tas bieži ir daudz dziļāk. Tas ir nogurums. Tas ir pašvērtējuma kritums. Tas ir spiediens no pašam uzliktajām ekspektācijām būt “labs mākslinieks”.

Kā saprast, ka esi iekļuvis blokā?

Man radošais bloks izpaužas dažādi:

• Es atlieku gleznošanu uz rītdienu. Un tad uz vēl vienu dienu.
• Es sāku jaunu darbu, bet jau pēc pāris otas triepieniem to pametu.
• Man liekas, ka viss, ko daru, ir bezjēdzīgs vai slikts, man nekas nesanāk.

Ja tev šīs sajūtas ir pazīstamas, zini – tu neesi viens. Katrs mākslinieks tam iziet cauri. Bet tas nenozīmē, ka tā tam ir jāpaliek.

Kas man palīdz izrauties no radošā bedres?

1. Rutīnas izveide

Es sev izveidoju rutīnu, pat tad, ja negribas. Kāpēc? Jo radošums rodas procesā, nevis gaidot iedvesmu. Man palīdz, ja uzlieku sev noteiktu laiku, kad iešu uz studiju – piemēram, katru vakaru plkst. 19:00. Pat, ja uz 10 minūtēm, bet es tur iešu.

2. Darbs bez gaidām

Vienkārši uzvelc līniju. Sajauc divas krāsas, paskaties, kas sanāk. Nevienam nerādi, neanalizē, nespried par kvalitāti. Diena, kad es gleznoju tikai tāpēc, ka gribu just krāsu uz audekla, parasti ir diena, kad atgriežas radošā dzirksts.

3. Iesildīšanās studijas

Mani glābj mazie “warm-up” darbi – ātri, 10-15 minūšu pētījumi: krāsu laukumi, abstraktas formas, vienkārši otas kustību izjūta. Tie atslogo prātu un noņem stresu no lielajiem darbiem.

4. Sarunas ar citiem māksliniekiem

Es esmu pamanījis, ka radošais bloks bieži pāriet pēc sarunām ar citiem māksliniekiem – viņu entuziasms, idejas, cīņas un panākumi atgādina, ka šis viss ir ceļojums, nevis galamērķis. Reizēm pietiek ar 10 minūtēm, lai atkal sagribētos radīt.

Labs iemesls pārvarēt radošo bloku? Doties uz nodarbībām vai meistarklasēm.

Tā nav tikai teorija. Esmu pamanījis, ka, kad eju uz meistarklasēm, plenēriem vai pat vienkārši kopā gleznošanas sesijām, radošais bloks izkūst. Kāpēc? Tāpēc, ka:

✔ Mainās vide. Jaunas krāsas, jauns audekls, cita gaisma, citi cilvēki – tas stimulē smadzenes.
✔ Nav vietas perfekcionismam. Nodarbībās tu mācies, eksperimentē un atceries, kā ir būt studentam, nevis “tam, kuram viss jāmāk”.
✔ Atgriežas prieks. Kopā gleznošana atgādina, ka māksla nav tikai vientuļš darbs studijā, tā ir arī kopiena.

Kāpēc vispār gleznojam?

Gleznošana nav tikai par skaistu attēlu radīšanu. Tā ir mūsu iekšējā pasaule, kas iznāk ārā. Un reizēm, kad mēs jūtamies tukši, tā nav zīme, ka radošums mūs pametis. Tā ir zīme, ka mums jāatjaunojas – jāatpūšas, jāatgūst spēki, jāmeklē jaunas pieredzes, sarunas un sajūtas, kuras vēlāk pārtaps gleznās.

Noslēgumā

Ja šobrīd jūties iestrēdzis, celies, atver savu skiču bloku, uzzīmē kaut vai līniju . Pieraksties uz gleznošanas meistarklasi, ko jau sen skatījies, bet neesi saņēmies. Dodies uz nodarbībām – “Mākslas pietura”, vai “Ārpus ierastā” lai izkustētos no radošā sastinguma. Katrs solis ir svarīgs. Neviens cits to tavā vietā nedarīs. Un tu jau zini – tajā brīdī, kad atkal sajutīsi krāsas smaržu un otas triepienu uz audekla, tu sapratīsi, kāpēc gleznošana tev ir vajadzīga.